8 pamata serveru veidi, ko izmanto datortīklos

Mūsdienu programmēšanā dominējošā arhitektūra balstās uz klienta-servera komunikāciju. Klienta dators pieprasa datus no servera. Serveris saņem pieprasījumu un atbild uz to ar datiem vai kāda veida kļūdu.

Vārds “serveris” var apzīmēt gan datora aparatūru, gan programmatūru, kas nodrošina funkcionalitāti citām programmām.

Serveriem ir būtiska nozīme preču un pakalpojumu patēriņā, un daudzi to veidi tiek izmantoti datortīklos. Uzziniet, kas tie ir, to izmantošanas gadījumi un kā tie atšķiras.

1. Izcelsmes serveri

Sākotnējais serveris klausās ienākošos interneta pieprasījumus un atbild uz tiem. To parasti izmanto kopā ar malas un kešatmiņas serveriem. Sākotnējie serveri sastāv no vienas vai vairākām programmām, kas klientiem piegādā tīmekļa saturu.

To parasti izmanto, lai apkalpotu klientus, piemēram, vietni ar datiem. Sākotnējie serveri var būt lēni. Tas ir tāpēc, ka ātrums ir atkarīgs no attāluma starp klientu un serveri. Serverim ir jāapstrādā klientu pieprasījumi un atbildes, kas aizkavē ielādi.

Varat samazināt izcelsmes serveru latentumu, izmantojot satura piegādes tīklu (CDN). CDN sastāv no izplatītiem serveriem, kas kešatmiņā saglabā saturu tuvu klientam. Tas samazina attālumu starp sākotnējo serveri un klientu, samazinot latentumu.

CDN viegli pārsūta interneta līdzekļus, piemēram, HTML lapas, JavaScript failus, attēlus un videoklipus. Šie līdzekļi palīdz pārsūtīt interneta saturu.

2. Starpniekserveri

Starpniekserveris ir lietojumprogramma, kas darbojas kā starpnieks starp klientu un serveri. Viņi apstrādā pieprasījumu klienta vārdā un maskē tā identitāti. Viņi sniedz atbildi no avota servera.

Starpniekserveri darbojas kā satura kontroles programmatūra. Tie filtrē šifrētus datus, reģistrē, piekļūst pakalpojumiem un uzlabo tīkla drošību. Starpniekserveri izmanto dažāda veida protokolus, lai paveiktu darbu.

Jūs varat izveidot savu starpniekserveri lai palīdzētu slēpt jūsu ierīču identitāti tīmeklī. Tas var samazināt uzbrukuma iespējamību. Organizācijas izmanto starpniekserverus, lai ierobežotu tīklā pieejamā tīmekļa satura veidu. Tie strādā kopā ar izcelsmes serveriem, lai samazinātu latentumu un uzlabotu drošību.

3. Web serveri

Tīmekļa serveris ir gan programmatūra, gan aparatūra, kas apstrādā pieprasījumus tīmeklī. Tīmekļa serveri satura apstrādei izmanto tīkla protokolus. Šajos protokolos ietilpst HTTP (hiperteksta pārsūtīšanas protokols), SMTP (vienkāršā pasta pārsūtīšanas protokols) un FTP (datņu pārsūtīšanas protokols).

Tīmekļa serveri darbojas, lai parādītu vietnes saturu. Viņi apstrādā, uzglabā un piegādā lietotājiem saturu tīmeklī. Tīmekļa servera aparatūra izveido savienojumu un apmainās ar datiem ar pievienotajām ierīcēm.

Programmatūra kontrolē, kā lietotājs piekļūst datiem. Varat izmantot tīmekļa serverus tīmekļa mitināšanai vai datu mitināšanai tīmekļa lietojumprogrammām.

4. Datu bāzu serveri

Datu bāzes serveri pārvalda datu bāzes, kas satur datus vai informāciju. Tie var būt jebkurš serveris, kas uztur failus datu bāzes lietojumprogrammā. Tie kontrolē autorizēto lietotāju piekļuvi datubāzei.

Programmētāji izveido datu bāzes datu bāzu serveros, izmantojot skriptu valodas, piemēram, SQL. Lai piekļūtu datu bāzei, lietojumprogrammām ir jāizveido savienojums ar datu bāzes serveri.

Datu bāzes serveri glabā rezerves datus centrālā vietā. Tie ļauj pilnvarotajiem lietotājiem un lietojumprogrammām tīklā piekļūt datiem. Organizācijas izmanto datu bāzes serverus, lai filtrētu klientu pieprasījumus un aizsargātu datus.

Vienai datu bāzei var būt vairāki serveri, un vairākām datu bāzēm var būt viens serveris. Datu bāzes serveru piemēri ir Microsoft SQL Server vai Oracle.

5. Mākoņu serveri

Mākoņserveris ir centralizēts serveris, ko attālināti mitina mākoņpakalpojumu sniedzējs. Klienti var piekļūt serverim, izmantojot interneta savienojumu. Tāpat kā fiziskie serveri, arī mākoņa serveri var uzglabāt, apstrādāt un piegādāt datus. Mākoņserveri sniedz pakalpojumus klientiem attālināti neatkarīgi no atrašanās vietas.

Mākoņserveri ir fiziski serveri, kas tiek piegādāti, izmantojot internetu. Tas notiek, izmantojot procesu, ko sauc par virtualizāciju. Kad hipervizors abstrahē fiziskos serverus, tas izveido virtuālo resursu. Pēc tam virtuālais resurss tiek automatizēts un piegādāts klientiem, izmantojot internetu.

Klientiem, kuri izmanto mākoņserverus, nepieder un nepārvalda savus fiziskos serverus. Tā vietā trešās puses organizācija nodrošina servera pakalpojumus. Šis ir infrastruktūras kā pakalpojuma (IaaS) modelis.

Tas ir mākoņdatošanas veids, kas nodrošina virtuālus pakalpojumus internetā. Klienti maksā, lai izmantotu mākoņserverus, lai uzglabātu un pārvaldītu resursus un mērogotu, kad vien vēlas. Klienti var koplietot publisku mākoni vai izmantot privātu vai hibrīdmākoni (lokālo un virtuālo). Mākoņserveru nodrošinātāju piemēri ir Amazon Web Services un Microsoft Azure.

6. Pasta serveri

Pasta serveri kontrolē pasta sūtīšanu un saņemšanu tīklā. Saņem pastu no klientiem un piegādā pastu uz citiem pasta serveriem un klientiem. Pasta serveri apstrādā un piegādā e-pastu, izmantojot tīklu, piemēram, internetu.

Pasta serveris nodrošina e-pasta pakalpojumus. Tas saņem e-pastu no klienta un piegādā to citam pasta serverim. Klients var būt jebkura skaitļošanas programmatūra, piemēram, galddators vai mobilā ierīce. Pasta serveri informācijas apstrādei un piegādei izmanto SMTP. Gmail nodrošina bezmaksas SMTP serveri ko varat izmantot, lai nosūtītu e-pasta ziņojumus no savas lietotnes vai vietnes. Klientu piemēri, kas izmanto pasta serverus, ir Gmail, Yahoo u.c.

7. DNS serveri

DNS (Domain Name Service) serveris pārvērš domēna nosaukumus atbilstošās IP adresēs. Jūsu pārlūkprogramma atsaucas uz DNS serveri, kad pārlūkprogrammā ierakstāt domēna nosaukumu. Datortīklā visām ierīcēm ir identificējoša IP adrese. Viņi izmanto IP adresi, lai identificētu sevi, veidojot savienojumu ar internetu.

DNS serveris ļauj izvairīties no IP adrešu iegaumēšanas. Tā vietā, ievadot domēna nosaukumu, tiek iegūta IP adrese un tiek atrasts meklētais resurss. Ir dinamiskie DNS serveri un statiskie DNS serveri. Varat to izdarīt manuāli vai izmantot a bezmaksas dinamiskais DNS nodrošinātājs.

8. DHCP serveris

DHCP (Dynamic Host Communication Protocol) serveris konfigurē klientu datoru tīkla iestatījumus. Tas dinamiski piešķir IP adreses datoriem LAN tīklā. Ja nav DHCP servera, katrai tīkla ierīcei IP adreses būtu jākonfigurē manuāli.

Kam tiek izmantoti serveri?

Serveri pastāv, lai atvieglotu datu sniegšanu lietotājiem. Viņi var pārvaldīt tīklu, koplietot programmas, mitināt datu bāzes un tīmekļa lapas, kā arī pārsūtīt e-pastu.

Datortīklos tiek izmantoti daudzi citi serveru veidi. Citi, piemēram, FTP serveri, lietojumprogrammu serveri, DHCP un failu serveri, ir vienlīdz svarīgi. Katram serverim ir noteiktas funkcijas un lietošanas gadījumi.

Ja strādājat tehnoloģiju jomā, ir svarīgi zināt, kā darbojas serveri. Serveru izpratne palīdz maksimāli palielināt to iespējas fiziskajās un virtuālajās platformās.